Mūsu senči, uzmanīgi vērojot dabu un dzīvniekus, pamanīja smalkas pazīmes, kas vēstīja par aukstā laika tuvošanos, un izvēlējās piemērotāko laiku stādīšanai. Bez mūsdienu laikapstākļu prognozēm viņi paļāvās uz gadiem uzkrāto pieredzi, izmantojot dabas “signālus”.
Piemēram, kad uzzied kalnu oši, mežrozītes un dzegužpirkstītes, tas nozīmē, ka ir pienācis laiks pārvietot gurķu stādus siltumnīcā. Un pēc ābeļu ziedēšanas, ķiršu ziedlapiņu nokrišanas un dzelteno akāciju ziedēšanas ir laiks sēt gurķu sēklas atklātā laukā.
Tautas zīlnieki bagātīgu gurķu ražu saistīja ar konkrētiem datumiem: 22. maiju vai 28. maiju. Veiksmīgai sēšanai tika ieteiktas arī otrdiena, ceturtdiena un sestdiena, kuras tika uzskatītas par labvēlīgām dienām, kas veicina labu ražu.
Turpretī stādīšana trešdien vai piektdien varētu būt mazāk veiksmīga – gurķi varētu būt rūgti un ar biezu mizu. Savukārt 5. jūnijā stādītie dārzeņi, saskaņā ar ticējumiem, vislabāk piemēroti konservēšanai un marinēšanai. Un tika uzskatīts, ka gurķu stādīšana bezvēja laikā veicina to ātru un veselīgu augšanu.
Savukārt 22. maijā mūsu senči vērsās pie augstākajām varām, lai pasargātu ražu no nelaimes. Viņi ticēja, ka šīs dienas spēki pasargā cilvēkus no ļauniem gariem un nelaimēm.
Šī diena bija bagāta ar tautas tradīcijām. Vīri dienas laikā pulcējās mājās un vakarā rīkoja trokšņainus mielastus laukos. Viņi kurināja ugunskurus, cepa olas, dziedāja dziesmas un dejoja visu nakti. Sievietes savukārt bija aizņemtas ar gardumu gatavošanu – gatavoja pīrāgus, kuličus un ievārījumus, kurus pēc tam izlika pļavās.
